Tātad Helsinki.
Lidosta, loģiski, viņiem ir ievērojami lielāka, un arī ērtāka. Tur mūs sagaidīja Student’u Helper’i (studenti, kuri studē Helsinkos vai netālu no tās), mēs pierakstījāmies, plati smaidījām kamerām, jo bija tāda sajūta, ka visa Somija gaidīja tikai mūs. Ar mani šoreiz bija viss kārtībā, toties Jānis nebija sarakstā. Nu, problēma, protams, tika atrisināta, bet, kā jau teicu, bez starpgadījumiem nekur.
Tad mūs sabāza autobusā, teica, lai visi mēs plati jo plati smaidam, ko arī darījām, un tad sākām braukt. Iznāca kaut kā tizli, jo Latvijas brigāde iekāpa pēdējā un gandrīz visa stāvēja kājās. Laipnie Studentu Helperi kaut kā tomēr pabīdījās un man bija tas gods sēdēt blakus somietēm. Kā izrādījās, meitene, kas stāvēja pretī, bija atbildīgā par Latvijas komandu un sauca viņu par Taru, kas viņu valodā nozīmē varakvīksne. Un viņa par to nenormāli priecājas. Kad devāmies uz Helsinkiem, Jānis bija saskābis. Nu, kā gan nē, ja es nebiju strādājusi pie darba, turklāt manis dēļ aizkavēja reisu. Teicu viņam, ka Somijā viņš vismaz varēs atrast savu somieti. Jānis pasmaidīja.
Stāsts par somieti ir īss. Jānis kaut kad sen aizgāja ballēties, iepazinās ar somu meiteni, visu vakaru ar viņu runāja, samīlējās, aizgāja uz tualeti, atnāca atpakaļ, meitenes nav. Kopš tā laika viņam daudz kur bija rakstīts „meklēju savu somieti” vai „kur ir mana somiete?” Nu, ilgi nebija jāgaida. Ar Taru viņi ātri vien atrada kopīgu valodu. Tikai, kā Jānis teica: ”Viņa ir gandrīz ideāla, bet nav tā”. Tā nu Jāņa mīlestība pret Somiju turpināja nostiprināties.
Starp citu arī es netiku apdalīta, jo mans vārds somiski nozīmē līnija. Līnija… Man tā vēl tagad asociējas ar sirds kardiogrammas līniju, kura parāda, ka cilvēks ir miris. Līnija. Tik sausi, nu. Es saprastu, varavīksne, tur vismaz kaut kāds dzīvesprieks, bet līnija… Tur pat nav vaļas fantāzijai. Kad iegāju internetā, mana kursa biedrene pajautāja, kā tad man tur iet. Pateicu viņai par līniju. Biju gaidījusi kaut kādu ironisku repliku, kaut ko sarkastisku, bet izdzirdēju lirisku un dzejisku atbildi: „Līnija… Nebeidzama, nelaužama, konstanta.” Vismaz viņa tajā redz kaut ko skaistu.
Un šī bija pirmā lieta, par kuru jutos pārsteigta, esot Somijā.
(turpinājums sekos…)
