Kritika. Savdabīga un koncentrēta filma, kurai pat vērtēt īsti nav ko, jo saturs ir par sen zināmām patiesībām: politika – slēgts temats, politika – viltīgs draugs, politika – darbu ar seksu nejaukt; tātad skaidrs, ka darbs ir par politiku. Savukārt īpašu darbību, kaut kādu specefektu filmā neieraudzīsi, morāle ir sarunās, kaut kur pat acu skatienos. Ļoti simpātiska šķiet Clooney’a aktieru izvēle, sevišķi Ryan Gosling. Ryan’a aktierspēle ir vairāk kā laba, un man patiesi žēl, ka viņš nav nominēts nevienai balvai. Savukārt Ryan’a tēls ir interesants, no vienas puses – stabils kareivis, no otras puses – dažas no rīcībām neatbilst cilvēka patiesajai būtībai, pārāk pareizas, uz robežas balansējošas. Turklāt filmā ir ārprātīgi daudz pretrunu, dažās vietās nav skaidra aktieru uzvedība, mīmika. Citiem vārdiem, sarunās ir sāls.

Iesaku noskatīties, lai saprastu, kāpēc vispirms jādomā un tad jārīkojas.

Tad mūs sabāza autobusā, teica, lai visi mēs plati jo plati smaidam, ko arī darījām, un tad sākām braukt. Iznāca kaut kā tizli, jo Latvijas brigāde iekāpa pēdējā un gandrīz visa stāvēja kājās. Laipnie Studentu Helperi kaut kā tomēr pabīdījās un man bija tas gods sēdēt blakus somietēm. Kā izrādījās, meitene, kas stāvēja pretī, bija atbildīgā par Latvijas komandu un sauca viņu par Taru, kas viņu valodā nozīmē varakvīksne. Un viņa par to nenormāli priecājas. Kad devāmies uz Helsinkiem, Jānis bija saskābis. Nu, kā gan nē, ja es nebiju strādājusi pie darba, turklāt manis dēļ aizkavēja reisu. Teicu viņam, ka Somijā viņš vismaz varēs atrast savu somieti. Jānis pasmaidīja.

Stāsts par somieti ir īss. Jānis kaut kad sen aizgāja ballēties, iepazinās ar somu meiteni, visu vakaru ar viņu runāja, samīlējās, aizgāja uz tualeti, atnāca atpakaļ, meitenes nav. Kopš tā laika viņam daudz kur bija rakstīts „meklēju savu somieti” vai „kur ir mana somiete?” Nu, ilgi nebija jāgaida. Ar Taru viņi ātri vien atrada kopīgu valodu. Tikai, kā Jānis teica: ”Viņa ir gandrīz ideāla, bet nav tā”. Tā nu Jāņa mīlestība pret Somiju turpināja nostiprināties.

Starp citu arī es netiku apdalīta, jo mans vārds somiski nozīmē līnija. Līnija… Man tā vēl tagad asociējas ar sirds kardiogrammas līniju, kura parāda, ka cilvēks ir miris. Līnija. Tik sausi, nu. Es saprastu, varavīksne, tur vismaz kaut kāds dzīvesprieks, bet līnija… Tur pat nav vaļas fantāzijai. Kad iegāju internetā, mana kursa biedrene pajautāja, kā tad man tur iet. Pateicu viņai par līniju. Biju gaidījusi kaut kādu ironisku repliku, kaut ko sarkastisku, bet izdzirdēju lirisku un dzejisku atbildi: „Līnija… Nebeidzama, nelaužama, konstanta.” Vismaz viņa tajā redz kaut ko skaistu.
Un šī bija pirmā lieta, par kuru jutos pārsteigta, esot Somijā.

(turpinājums sekos…)

Kritika. Vēl viena filma par notikumiem Bagdādē. Ļoti līdzīga filmai Brothers, tikai The Hurt Locker ieguva ievērojami vairāk balvu, precīzāk, 6 Oskari, 85 citas balvas un 53 nominācijas. Šī ir arī tā filma, kura sacentās ar Avataru, un uzvarēja. Ir tikai viens liels jautājums – kāpēc? Filmai nav satriecoša satura, nav ārprātīgu specefektu, pat nauda, par kuru šo filmu uzņēma, ir salīdzinoši neliela (11 milj. pret Avatara 230 milj.). Šī ir viena no „dabiskākajām” filmām; viss spiediens ir uz cilvēku savstarpējām attiecībām, uz psiholoģiju, saprātu, iekšējo pasauli. Nav nekādu izpušķojumu, nav skaistu mirkļu, sūra realitāte. Ļoti simpātiska ir galveno aktieru spēle, tikai armijnieku nozīmē šajā pasākumā ir pārspīlēta. Filma ir par to, kā amerikāņi uztver karu Irākā, nevis kā tas patiesībā ir.

Iesaku noskatīties, ja interesē karavīru pārdzīvojumi misijās.

Kritika. Jo ilgāk gāja filma, jo vairāk tā līdzinājās labirintam. Sākumā īsti neaizrāva, arī tēlu motīvi likās diezgan abstrakti, apmēram vidū viss nostājās savās vietās, un beigās viena frāze mainīja visu iepriekšējo rīcību jēgu. Visa filma ir viens liels cikls, kurš sastāv no vairākiem, apmēram vienādiem, maziem cikliem, un tas ik pa laikam garlaiko. Toties šādi lieliski parādīja cilvēka apsēstības līmeni; vienīgais, kas turpina interesēt skatītāju, ir – kurš kuru tad beidzot apmuļķos-, turklāt filmas beigas uz jautājumu atbild pamācošā veidā. Filmas saturs intriģē, reizēm biedē, šausmina, un noteikti neuzjautrina. Galvenais tēls izraisa divējādas emocijas – reizē žēl un reizē šķiet, ka viņam jāsamaksā par savu apsēstību pelnīti. Ļoti labā veidā visā iesaistīja arī Nikolā Teslu un viņa izgudrojumus.

Iesaku noskatīties, lai saprastu, kāpēc sisties pret sienu ir dārgāk, nekā iziet caur atvērtām durvīm.

Un vēl, draugi. Es zinu, ka šo blogu lasa kāds/i, kurš/i droši vien mācās tur, kur mācos es. Nav jēgas meklēt šeit to, kā tev nav. Ir jautājumi, mans e-pasts ir pieejams visiem.

Kritika. Galīgi traka filma. Bet vismaz beigas ir interesantas, lai gan ļoti labi saprotamas, un būtu dīvaini, ja beigtos citādāk. Pirmās 30 minūtes man likās, ka es atstiepšu kājas no garlaicības, jau sen biju aizpeldējusi tālu prom savās domās un dialogiem gandrīz nepievērsos. Tad beidzot sāka kaut kas apskaidroties. Man galīgi nav saprotams, kā mājas sienu var padarīt turpat vai par filmas galveno tēlu, lai gan tā padomājot, viss ir iespējams. Morāle filmai arī laba. Saprotams, ka ticība slēpjas pašā cilvēkā, nevis priekšmetā, kuram tici, taču tad filmas beigas vispār šai morālei nepakļaujas. Arī galvenais tēls bija nāvei norakstīts, tikai kāpēc režisori to visu tā dramatizēja nav saprotams, jo stāsts vispār neaizskar. Citiem vārdiem, nevietā piņķerīgs darbs.

Iesaku noskatīties, lai saprastu, kāpēc ir svarīgs vairāku ārstu viedoklis, un apsvērtu savu attieksmi pret brīnumiem.

Kritika. Smaga filma, lai gan grūti pateikt, kur tieši smagums slēpjas. Turklāt uzskatu, ka filma nav pelnījusi visus tos labos vārdus, ko var atrast internetā, jo nu nav tur ko sevišķu vērtēt. Protams, izvēlētie aktieri un viņu spēle ir laikā un vietā, taču pats saturs un morāle ir vāji parādīta un ne līdz galam, jo beigas filmai nemaz par beigām arī nevar uzskatīt, jo nevar saprast, vai cilvēks spējis pārkāpt pāri saviem pārdzīvojumiem, vai spējis pieņemt radušos situāciju ģimenē, ja tāda vispār radās, tas filmas gaitā arī nav skaidrs. Vai gluži otrādi, sajuka prātā, nespēja sev piedot, nespēja piedot savai sievai un brālim. Citiem vārdiem, liels un debatējams temats, kuru nevar izrunāt, jo nevienam nav skaidrs, kā ir patiesībā. Visam tam pa virsu filma ir arī ļoti emocionāla.

Iesaku noskatīties, lai saprastu, kāpēc nedrīkst darbam atdot sirdi pilnībā.

So, you know. Try if you want it.